Ģåęäóķąšīäķūå Ōčķąķńīāūå Čķńņčņóņū
konkurences palielināšanās rezultātā izlīdzinājās depozītu pieprasījums un piedāvājums dažādās eirovalutas un samazinājās sīkās valūtu svārstības. Taču šis pozitīvais efekts neizplatījās tirdzniecībā un rūpniecībā, jo preču un darbaspēka plūsmas uz cenu izmaiņām reaģē daudz lēnāk, nekā mainās cenas, finansu resursi un valūtu kursi. UNCTAD eksperti turklāt vienprātīgi konstatējuši vēl brīvā valūtas kursa un tirgus 7 veidu negatīvās sekas, tajā skaitā: - palielinājusies valūtas transrobežu spekulācija, kuras tendence ir pašai sevi stiprināt, radot tā saucamo "bandītu vagonu" (kas ļoti atgādina skandalozo "naudas vagona" lietu Latvijā - J.B.), kā arī īsā un vidējā termiņa "finansiālo burbuļu efektu"; - starptautisko finansu plūsmu eksploziju divu pēdējo desmitgadu laikā nepavadīja līdzīgs starptautiskās tirdzniecības un fiziskā kapitāla plūsmu pieaugums; - tāpēc nacionālo finansu tirgu integrācija globālā līmeni tālu apsteidza globālo nacionālo ražošanas spēku integrāciju. Nacionālo investīciju finansēšana joprojām palikusi primāri atkarīga no nacionālā kapitāla uzkrāšanas; - finansu tirgus globalizācija, pretēji Fridmana prognozēm, |ļoti lielā mērā samazinājusi nacionālās ekonomikas autonomiju pat tādās valstis kā ASV. Valūtas kursu un kapitāla cenu svārstības vairāk sekmējušas nekā mazinājušas to iespaidu uz nacionālajām ekonomikām, ko rada ārējās finansu vētras." Jautājumā par to, kas būtu darāms, ekspertu domas dalās, taču vairums ekonomistu secina, ka liberālajai, t.s. lassez-faire, ekonomikai stabilitāte nav raksturīga. Liberālās ekonomikas pretinieki - keinesiānisti - uzskata, ka tirgus dalībnieki vienmēr tiecas maksimalizēt un stabilizēt savu tirgu un pelņas plūsmu, tiecoties monopolizēt tirgu un konfliktējot kā ar konkurentiem, tā ar augļotajiem. Tas destabilizē tirgu, un valdības gribot negribot tiek iejauktas šajā procesā ar ekonomikas stabilizācijas pasākumiem, jo monopolizācija noved pie "aplaupi Pēteri, lai atdotu Paulim" efekta. Prakses pierādījumi piespiedusi ekspertu vairākumu zaudēt jebkuru eiforiju par brīvā valūtu kursa un finansu globalizācijas labumiem un radījuši viņos interesi par valdību iejaukšanās pasākumiem, kas vērsti uz valūtas kursu un depozīta likmju stabilizāciju. To pierāda pat pēdējie SVF dokumenti, kuros tas atļauj SVF dalībvalstīm izvēlēties, vai nu ļaut savai valūtai brīvi peldēt, vai piesaistīt to pie kādu valūtu groza vai pie vienas no trim galvenajām valūtām." ANO eksperti atzīmē, ka gan SVF, gan PB tomēr visnotaļ sekmē gan tirgus liberalizācijas, gan valūtas stabilizācijas stratēģiju, pieprasot tām valstīm, kas aizsargā savu ekonomiku, kompensējoši devalvēt savu valūtu. Šo prasību īstenošana jaunattīstības zemēs gan novedusi pie inflācijas samazināšanas, taču samaksājot par to ar kapitāla cenas pieaugumu un naudas deficītu. Analogi rezultāti panākti arī Latvijā. Tomēr saskaņā ar SVF paša dokumentiem paaugstināts kapitāla mobilums stipri vājinājis nacionālo monetāro un fiskālo pasākumu spēju panākt makroekonomikas stabilitāti. Kapitāla mobilums pastiprinājis starptautiskā finansu tirgus spēku izjaukt monetārās politikas stabilizāciju. Tas sekmējis konkurences stimulētu nodokļu samazināšanu, valūtas kustības neregulāciju un naudas slēpšanu ārzemēs, kas samazinājis valdību uzkrājumu pieauguma tempus no 3,5% gada nacionālā produkta (GNP) 1967.-1973. gadā uz 0,3 % GNP laikā no 1980. līdz 1990. gadam." Vienlaicīgi ar valdību iekrājumiem arī personīgie iekrājumi nokritušies no 26% GNP 1973. gadā uz 20,5% GNP 1988-gadā. Vēl vairāk, SVF dokumenti pierāda, ka privātajam valūtas tirgum raksturīgi "bandvagonu un finansu burbuļu efekti" (bandwagon and financial bubble effect), kas vies trauksmi par liberalizētā finansu tirgus radītu gaidāmu globālu finansu krīzi. SVF uzrāda, ka 1970. un 1989. g. bijušas 9 šādas krīzes, bet 6 notika 80. gados. Visos šajos gadījumos augļotāji strauji pacēla kredīta likmes (gluži kā Latvijā). Visos, izņemot vienu no šiem gadījumiem, bija nepieciešama valstu centrālo banku iejaukšanās, lai glābtu no katastrofas izplatīšanās." Ņemot vērā šos secinājumus, Starptautisko Noregulējumu bankas dalībvalstis izšķīrās par stingru uzraudzību pār bankām un koordinētu pretkrīzes darbību. Liela nozīme šajā kontroles sistēmā ir fiksētajam valūtas kursam. Tā SVF eksperti atzīmē Čehijas panākumus inflācijas apkarošanā, tautsaimniecības stabilizācijā un norāda, ka tas panākts ar pasākumiem, kuru vidū bija fiksēts valūtas kurss un vairākkārtēja savas valūtas devalvācija. Kaut arī jaunu fiksētu valūtas kursu ieviešana netiek uzskatīta par atrisinājumu, tomēr UNCTAD eksperti uzskata, ka zināmi kapitāla starptautiskā mobiluma ierobežojumi ir kļuvuši par sine qua non (latin. - obligāts priekšnoteikums). Viens no priekšlikumiem ir globāli aplikt starptautiskās valūtas tirdzniecības finansu operācijas ar nodokli, kas praktiski nebūt nav neiespējami. Ņemot vēra, ka 1993. gadā Latvijas nacionālais ienākums bija ap 621 USD uz 1 iedzīvotāju, bet salīdzinājumam jau 1988. gadā tādās ļoti trūcīgās valstis kā Ekvadorā tas bija 1.046 USD, Bolivijā - 660. Beninā - 335, Tongā - 850, Taizemē - 9.160, Bermudu salās - 23.000, bijušajā Kurzemes hercogistes kolonijā Trinidadā un Tobago - 3070, bet ASV 1990. gadā - 21.974 USD uz vienu iedzīvotāju, tad īpaši svarīgi Latvijai ir ANO ekspertu slēdzieni par valūtas politiku attiecībā uz jaunattīstības zemēm, jo izvērstu UNCTAD analīžu par Baltijas valstu ekonomiskajām pārvērtībām pagaidām nav. ANO eksperti konstatē, ka kapitāla starptautiskā mobiluma ietekme uz jaunattīstības zemju ekonomikām ir vēl negatīvāka nekā uz attīstītajām ekonomikām, jo šo valstu tautsaimniecība ir daudz neaizsargātāka pret valūtu kursu svārstībām un šokiem. Tā, piemēram, valūtas kursa svārstību koeficients jaunattīstības zemēs globāli fiksētās valūtas kursu sistēmas laikā no 1973. līdz 1980. gadam vidēji bija 4,89 pret 11,84 brīvi peldošā kursa politikas 1981.- 90-jos gados, turpretim attīstītajās valstis tas bija 2,07 pret 2,74.' Šajās pašās jaunattīstības zemēs kapitāla "bēgšana" un ārējais parāds pēc fiksētā kursa, piem., 1978. gadā attiecīgi bija 47,30 un 113,70 miljardi dolāru, bet peldošā un brīvā valūtas eksporta 1988. gadā 184, 01 miljardi USD "aizbēga" un tika noslēpti ārvalstis, ārējam parādam šajās valstis pieaugot līdz 360, 43 miljardiem USD. Spriežot pēc tā, ka pēc U. Oša un E. Repšes vairākkārtējiem paziņojumiem tikai pāris "liberālās ekonomikas" gadu laikā no Latvijas "aizbēguši" un noslēpti ārzemēs 10 miljardi USD, bet Latvijas ārējais parāds trīs gadu laikā jau pārsniedzis 300 miljonus USD, mūsu valsti šie valūtas bēgšanas un ārējo parādu pieauguma tempi ir bijuši daudz ātrāki. Latiņamerikas un Karibu jūras valstis, kurās vairumā, kā redzējām, ekonomiskie rādītāji ir daudz labāki nekā Latvijā, valūtas tirdzniecības un tās plūsmu liberālisma gadus sauc par zaudēto desmitgadi. Noskaidrojās vienkārša likumsakarība: jo vājāka valsts ekonomika, jo mazāk tā spējīga pretoties ārējo valūtas šoku
ńźą÷ąņü šåōåšąņ
ļåšāą’ ... 5 6 7 8 9
