Ģåęäóķąšīäķūå Ōčķąķńīāūå Čķńņčņóņū
atzīmēsim, ka UNCTAD analīze un rekomendācijas jaunattīstības zemēm ir visnotaļ vērā ņemama arī TE valstis. UNCTAD atzina, ka ekonomiski un institucionāli efektīvs tautsaimniecības sabiedriskotais sektors var dot lielu ieguldījumu tālākai ekonomikas izaugsmei. Diemžēl Latvija pagaidām ir šī sektora noārdīšanas, nevis racionalizācijas posmā. Pēc žurnāla "World Economic Survey" datiem, 1990. gadā attīstītās valstis saņēma 24 miljardus LJSD investīcijas, bet jaunattīstības zemēm tās novirzīja 25 miljardus USD. Jaunattīstības zemes 1990. un iepriekšējos gados pārveda uz ārzemēm respektīvi attīstītajām valstīm ik gadus ap 36 miljardus USD. 1991. gadā notika vērā liekams pagrieziens līdzekļu plūsmā starp attīstītajām un jaunattīstības zemēm. Attīstītās ekonomikas uz jaunattīstības un tranzīta ekonomikas zemēm šajā gadā novirzīja 25 miljardus USD, bet jaunattīstības zemes pārveda uz attīstītajām vairs tikai 24 miljardus. Investīciju plūsma visās jaunattīstības zemēs nebija vienāda. "Liekā kapitāla" (capital-surplus) naftas ieguves valstis ieguva vairāk naudas - 19 miljardus, kas galvenokārt notika, pateicoties naftas eksportam un rekonstrukcijas projektu finansēšanai Persijas līča reģionā. Tā tikai Irākai un Kuveitai kara postījumu novēršanai 1990. gadā tika novirzīti 29 miljardi USD, bet 1991. gadā jau 32 miljardi. Kas attiecas uz zemu ienākumu valstīm parādniecēm (debt-distressed low-income countries), tad UNCTAD VIII Parīzes Deklarācijā Pasaules Banku un Starptautisko Valūtas fondu aicināja tām palīdzēt ar vidējā termiņa koncesiju aizdevumiem. Tomēr jau 1992. g. "World Economic Survey" paziņoja, ka vairākas lielos parādos ieslīdējušās valstis patstāvīgi vairs nevarēs tikt no šiem nospiedošajiem parādiem (debt overhang) ārā un daļa no šiem parādiem jānoraksta kā neiekasējami (uncollectable). Taču visi plānotie komplicētie pasākumi pie parādu masas samazināšanās pagaidām nav noveduši. Kā atzīmēja UNCTAD, plānotās ekonomiskās atveseļošanās metodes, respektīvi, jaunas tiešās investīcijas, aizbēgušā kapitāla atgriešanās, ārvalstu portfeļu investīcijas (foreign portfolio investments) un jaunu aizņēmumu iespējas, visnotaļ ir atkarīgas no eksporta peļņas iespējām. Minētajos gados vislabākos tautsaimniecības rezultātus parādīja Āzijas attīstības valstis, "pateicoties lielajām investīcijām, augstai attīstības politikai labi vadītas finansiālās un fiskālās sistēmas apstākļos". 4. Kur Latvijai ņemt līdzekļus investīciju finansēšanai Jautājums par to, kur Latvijai ņemt līdzekļus investīciju finansēšanai valsts programmu līmeni. nebūt vēl nav sekmīgi atrisināts. Taču risinājumi ir, un tie ir saistīti ar vispārējo tautsaimniecības atveseļošanu. Kā ASV izkļuva no lielās depresijas Ruzvelta valdības laikā? Tika federāli apdrošināti banku depozīti, pieņemta valsts subsīdiju programma lauksaimniecības produkcijai, valsts atbalstīja cenu un algu koeficientus, lai samazinātu pārmērīgas konkurences negatīvās sekas, un uzsāka sabiedriskos darbus bezdarba ierobežošanai. No krīzes izveda Keinesa pamatota valsts regulēta ekonomika. Stagflācijas apkarošanai amerikāņu monetārisma analītiķu skola ieteic ekspansīvu monetāro politiku, kas gan saistīta ar zināmu inflāciju. Taču jautājumu kompleksi risinot, ja straujo algu un cenu pieaugumu kompensē ar attiecīgi stimulētu naudas masas un pieprasījuma pieaugumu, tad bezdarbu var samazināt līdz normai. Pēc Čārlza Šulca teorijas, stagflācijas apstākļos, pat pastāvot pieprasījuma trūkumam, jāmaksā augstāka alga un jāpaceļ resursu cenas, lai saglabātu ražošanu. Tātad prioritāte ir laba samaksa par labu darbu un materiālās ražošanas saglabāšana par jebkuru cenu, jo tā ir galvenais nodokļu maksātājs. Var lietot arī tādu amerikāņu ekonomiskās aktivitātes palielināšanas metodi kā akciju pirkšanas stimulēšanu un enerģisku aizdevumu izsniegšanu no valsts banku sistēmas, ar ko komercbankās tiek ielaistas jaunas naudas summas, kas, naudas masai palielinoties, automātiski pazemina kredīta likmes, tā liekot naudai strādāt. Latvijā ar nodokļu un kredīta politikas palīdzību jāpanāk, lai šie kredīti tiek novirzīti ilgtermiņa investīcijām materiālajā ražošanā, nevis īstermiņa spekulatīvajā apritē, no kuras valsts līdz šim nespēj iekasēt nodokļus. Viens no stagflācijas apkarošanas veidiem ir arī reflācija, respektīvi, makroekonomikas politika, kas vērsta uz pieprasījuma palielināšanu bezdarba samazināšanas nolūkā. Jāņem vēra, ka algu samazināšana vai vispār zems darba algu līmenis automātiski noved pie pieprasījuma samazināšanās. Tā neizbēgams rezultāts ir bezdarba palielināšanās, kā tas patlaban vērojams Latvijā. Tā kā Latvijas tautsaimniecība visnotaļ atkarīga no pozitīvas ārējās tirdzniecības bilances, tad Moriss Bornšleins māca, "lai uzlabotu valsts ārējās tirdzniecības bilanci, valdībai jāstrādā divos galvenajos virzienos. Viens ir devalvēt valūtas kursu, lai palielinātu eksportu un samazinātu importu". To pašu var panākt, arī samazinot vai pārtraucot ārvalstu valūtas iepirkšanu par LB līdzekļiem, novirzot valūtas iepirkšanai emitējamos līdzekļus kredītu izsniegšanai materiālās ražošanas uzņēmumiem. Šāds pasākums gan, kā vēlāk redzēsim, var pasliktināt LB bilanci, jo pārlieku lielas ārvalstu valūtas summas Latvijas tirgū var devalvēt to tirgus. Taču jāizšķiras, kas ir primārs - LB un komercbanku korporatīvās intereses vai materiālās ražošanas un līdz ar to izdzīvošanas kategoriskais imperatīvs. Šajā sakarā tūdaļ| jāizvērtē, kāda loma Latvijas ekonomiskajos procesos bija valūtas tirgus pilnīgai liberalizācijai. Valūtas brīvās tirdzniecības un brīvi peldošā kursa koncepcijas autors ir Miltons Fridmans. Viņš apgalvoja, ka, liberalizējot valūtas tirgu, tiks panākti šādi pozitīvi rezultāti: - sistēma automātiski sāks darboties kā nacionālo ekonomiku amortizators pret pasaules valūtas kursu krīzēm, tā stiprinot katras valsts monetārās un fiskālās politikas patstāvību, jo, nominālajam valūtas kursam ceļoties, cenas kritīšoties un otrādi, tā mazinot valūtas kursa un depozīta likmju svārstības; - starptautiskās kapitāla plūsmas novedīšot pie depozīta likmju globālas konverģences un kapitāla investīciju globālas optimizācijas. Fiksētās Bretonvudas sistēmas krīzes laikā 1960. gados, kad samazinājās krītošās amerikāņu zelta rezerves un bija pārlieku ātra dolāru emisija, ASV tirdzniecības partneri sāka protestēt, un Fridmana koncepcija 1970. gadu sākumā kļuva populāra, īpaši ekonomistu, taču ne centrālo valsts banku vadītāju vidū. Rezultātā attīstītajās valstis finansu tirgi, tie tika atbrīvoti no kontroles pār kapitālu, valūtas tirdzniecību un starptautiskos pārvedumus regulējošajām barjerām. Taču, kā apgalvo UNCTAD eksperti, divu pēdējo desmitgadu pieredze neliecina par labu Fridmana iniciatīvai, jo neattaisnojās absolūti neviena no viņa pozitīvajām prognozēm. Investīcijas nekļuva efektīvākas, makroekonomiskas nestabilitāte nemazinājās un valstu nacionālās ekonomiskās politikas patstāvība nepalielinājās. Panākti bija tikai divi pozitīvi rezultāti. Starptautiskās
ńźą÷ąņü šåōåšąņ
ļåšāą’ ... 4 5 6 7 8 9
