Ģåęäóķąšīäķūå Ōčķąķńīāūå Čķńņčņóņū
personu statusu.
NIB statūtos juridiskās personas statusa tiesībspēja ir raksturota kā spēja aizņemties un aizdot naudu, kā arī dot kredītu garantijas.
NIB līguma 5. pants noteic šis bankas imunitāti pret atsevišķiem līguma dalībvalstu banku un tirdzniecības likumiem. No otras puses, tajā pašā pantā ir noteikts, ka dalībvalstis NIB iegūs arī tādas pašas tiesības kā katras dalībvalsts juridiskās personas - bankas.
Taču uz NIB, piemēram, Somijā joprojām attiecina 29.6.1976. likuma 34.a paragrāfa noteikumus, ka vērtspapīriem, kas tiek izlaisti Somijas tirgum, NIB būs nepieciešams iegūt Somijas Valsts padomes (Finnish State Council) atļauju, jo saskaņā ar VP 13.12. 1985. gada rīkojumu Nr. 955 NIB tiek uzskatīta par ārvalstu organizāciju.
Tomēr saskaņā ar NIB līguma 5. panta 2. d. noteikts, ka uz šo banku neattiecina dalībvalstu maksājumu ierobežojumus (exempt) un kredīta politikas pasākumus, kas jebkurā veidā apdraud bankas saistību izpildi. Pantā 3. d. noteikts, ka NIB kapitāls un tās peļņa netiek aplikti ar tiešo nodokli, bet 4. d. - ka tās kredīta līgumi nav apliekami ar zīmoga vai citu nodokli.
Arī Ziemeļu Attīstības fonda (Nordic Development Fund /NDF/) līgums paredz, ka tā īpašums un peļņa nav apliekami ar nodokli. Taču, tā kā bankās strādā personas, kas gūst labumu no ziemeļvalstu sociālās nodrošināšanas sistēmas, NIB ir dots pienākums iekasēt no saviem strādājošajiem attiecīgos nodokļus un nodevas.
NIB līguma Dānijas ratifikācijas aktā šis jautājums izlemts, deklarējot, ka līgums nedod NIB personālam nekādas tiesības uz imunitāti pret vietējo nodokļu likumdošanu. Pašā NIB līgumā par bankas personāla imunitāti nekas nav teikts. NIB līguma Zviedrijas ratifikācijas aktā noteikts vēl precīzāk, ka "citādi līgums nesatur nekādus noteikumus par imunitāti vai privilēģijām bankai, tās personālam vai citām amatpersonām (officers)".
No otras puses, ja arī personālam būtu noteikta kāda imunitāte, tā saskaņā ar vispārpieņemto starptautisko tiesību principu netiktu attiecināta uz personālu no savu pilsoņu vidus.
Pasaules komercbanku elites virsotnē ir Japānas bankas. Pēc aktīvu lieluma 1991. gadā pirmajā divdesmitnieka Japānai pieder 11 bankas, bet pirmajā desmitniekā 8. Pēc aktīviem miljonos dolāru tās ir:
Dai-lchi Kangyo Bank - 446 881,4; Sumimoto Bank - 428 226, 6; Sakura Bank - 421 455,0; Fuji Bank - 420 059,5; Sanwa Bank - 412 788,9;
Mltsubishi Bank -401 3327,8; Norinchukin Bank - 307 741,8 - visas Japānā;
Credit Agricole- 307 203,5; Credit Lyonnais -306 334,9 - abas Francijā;
Industrial Bank of Japan - 303 214,9. Vienpadsmitā pēc aktīvu lieluma ir Deutsche Bank - 288 879,4. Četrpadsmitā ir britu Barclays - 251 052,7:
un tikai divdesmitā ir ASV Citicorp - 216 922. Pat piecdesmitās pasaules lielākās komercbankas, kas arī pieder Japānai, aktīvi pārsniedz 100 miljardus USD.
Pēc šo banku aktīviem, sakarā ar neseno diskusiju, vai ārzemniekiem var vai nevar atļaut brīvi pirkt zemi un nekustamo īpašumu Latvijā, ļoti labi var redzēt, ka jebkura no pasaules elites komercbankām var bez pūlēm nopirkt visu mūsu republikas zemi kopā ar visu uz tās esošo nekustamo un kustamo īpašumu.
3. Starptautiskā ekonomiskā palīdzība, starptautiskās finansu un investīciju plūsmas.
Attīstīto valstu palīdzības programmu īstenošanai ANO ietvaros jaunattīstības un tranzīta ekonomikas zemēs izveidota īpaša institūcija - ANO Attīstības programma (UN Development Programme /UNDP/).
Pēc ekspertu domām, līdz trešdaļai no šis palīdzības nereti nonāk nevis īstajam adresātam, bet gan organizētās noziedzības rokās.
ANO eksperti uzskata, ka donoru valstīm starptautiskās palīdzības plūsma jaunattīstības un postkomunisma zemēm jāvirza šādos sektoros:
a) plašai sektorālai sadarbībai, rūpniecības un lauksaimniecības ražojošajos sektorus, tirdzniecības, transporta un komunikāciju sekmēšanai;
b) uzņēmumu attīstībai un privātā sektora sekmēšanai, sabiedriskā un privātā sektora savstarpējai sadarbībai;
c) kooperācijai noteiktu sabiedrisko labumu un pakalpojumu sniegšanā (izglītība, pētniecība, infrastruktūra, vide);
d) tirdzniecības sadarbības projektiem no liberālās tirdzniecības zonām līdz muitas ūnijām un koptirgiem (common markets).
Nav šaubu, ka tieši šādai jābūt arī Latvijas tautsaimniecības atveseļošanas prioritāšu secībai, taču abas pirmās pēcatmodas valdības rīkojušās pretēji.
Arējā palīdzība tranzīta vai postkomunisma valstu tautsaimniecībai (transition economies/TE/), pie kurām pieder arī Latvija, tiek organizēta ar dažādu pasākumu palīdzību. Pēc ANO Ekonomikas komisijas Eiropai /EKE/ (Economic Commission for Europe /ECE/) datiem, pastāv briesmas, ka ar savām problēmām -ieilgušo ekonomikas lejupslīdi un 11 % bezdarbu Eiropas Savienības valstis - pārāk aizņemtie Rietumi var nepietiekami efektīvi atbildēt uz austrumvalstu vajadzībām. Taču postkomunisma valstu neveiksme tautsaimniecības pārkārtošanā palielinās politiskās nestabilitātes draudus Eiropā.
Tranzīta ekonomiku (TE) pārkārtošanas procesu stipri ietekme tas, ka komerciālie un pat oficiālie kreditori un investori joprojām izturas uzmanīgi pret ieguldījumiem šajās valstis. Ļoti nedaudzas TE valstis iegūst privāto finansējumu no Rietumiem. Tāpēc šī monogrāfija varēs dot zināmu izskaidrojumu, kāpēc tas tā notiek un ka investīciju plūsmu piesaistīt.
Un tā viens no investoru atturības galvenajiem iemesliem ir jau esošie lielie dažu Austrumeiropas valstu parādi. Tāpēc vairākām no šim valstīm vairs nav pieejami Rietumu komercbanku kredīti, izņemot atsevišķus tirdzniecības kredītus.
Ungārija un Čehija diversificējušas savu kredītu ņemšanu obligāciju tirgū, un mērena tiešo ārvalstu investīciju (TĀI) pieplūde tur turpinās. Citās valstis paši uzņēmumi iemanījušies dabūt komerckredītus Rietumos.
Pēc EKE domām, vairums TE valstu ārvalstu valūtas rezervju veidošanā un importa sprādzienveida attīstībā ārpus iespējām, kādas varētu pieļaut to pelņa no eksporta, ir pilnīgi atkarīgas no starptautisku finansu institūciju fondu aizdevumiem. Arī Latvijas prakse rāda, ka vairums starptautisko institūciju kredītu patiesība ieplūst nevis ražojošajā, bet gan importa tirdzniecības un spekulatīvajā sfērā.
Tomēr nebūt ne visas nu šim valstīm ir spējušas iegūt Starptautiskā Valūtas fonda uzticību un kredītus. 1993. g. novembri tikai 12 no 26 tranzīta ekonomikas valstīm izdevies noslēgt finansu līgumus ar SVF, bet tikai 7 no tām, lajā skaitā Latvijai, izdevies ar SVF noslēgt palīdzības līgumus (stand-by agreements, arrangements), saskaņā ar kuriem tās no SVF var aizņemties kapitālu noteikta limita ietvaros.
Vislabākā situācija ir Čehijā, kas budžeta pārpalikuma iespaidā ieguvusi lielu kapitāla pieplūdi. Līdz ar to varam secināt, kamēr Latvijas ražojošā sfēra praktiski ir sagrāves stāvokli un valsti ir liels budžeta deficīts, kā vairumā tranzīta ekonomikas valstu, uz kurām investīciju plūsmas ir ierobežotas, mūsu republikā uz lielām tiešo ārvalstu investīciju (TĀI) plūsmām nav ko cerēt.
Absolūtā vairumā TE valstu, kā atzīst EKE, attīstības tempi ir pilnīgi atkarīgi
ńźą÷ąņü šåōåšąņ
ļåšāą’ ... 2 3 4 5 6 7 8 ... ļīńėåäķ’’
