Ģåęäóķąšīäķūå Ōčķąķńīāūå Čķńņčņóņū
(domāts kapitāla - J.B.).
Kas domāts ar terminu "kapitāls", līgumā nav izskaidrots. Taču šis monogrāfijas kontekstā to noskaidrot ir visai būtiski. Tiesas precendents Regina v Thompson, Jonson and Woodwiss izskaidro, ka ar šo terminu saprotamas arī dargmetalu monētas. Precedents carbone v Ministero del Tesoro izskaidro, ka ar kapitālu saprotama arī ārvalstu valūta (foreign exchange) un fondu investīcijas (investment of funds). Taču vienkāršs naudas pārvedums nav tulkojams EEC līguma 67. panta izpratnē. Šī panta izpratnē kapitāla pārvietošanās brīvība tiek īstenota vienīgi tad, ja tā ir saistīta ar preču un pakalpojumu pārvietošanos.
Šis integrācijas process tagad iegājis jaunā stadijā. 1985. gadā Rietumeiropas valstu vadītāji paziņoja, ka tie vēlas izveidot pilnīgi unificētu apvienības iekšējo tirgu, un griezās pie Eiropas Komisijas, lai tā sagatavotu priekšlikumus jaunas savienības izveidošanai 1992. gadā. Atbildot uz šo priekšlikumu, Komisija 1985. gadā publicēja savu "Balto grāmatu" (White Paper), kura bija noteiktas nepieciešamās programmas kopā ar to īstenošanas kalendāra plānu. Viens no svarīgākajiem šī plāna noteikumiem atkal bija kapitāla brīva pārvietošanās, kas Eiropas Ekonomiskajā asociācijā (EEA) attiecībā uz īstermiņa kapitāla kustību (short-term capital movement) praksē tika ieviesta 1990. gada 1. jūlijā tikai deviņās dalībvalstis. Grieķija, Portugāle, Spānija un Īrija noteica pārejas periodu.
Tikai saskaņā ar šo lēmumu EEA dalībvalstu pilsoņi ieguva iespēju atvērt banku rēķinus jebkurā citā dalībvalsti un pārvest neierobežotas summas no vienas dalībvalsts uz otru. Šādu kapitāla pārvietošanās brīvību Latvijas Banka bez visiem starptautiskajiem līgumiem akceptēja jau ar Latvijas rubļa ieviešanu 1991. gadā.
Šī integrācijas procesa rezultātā 1992. gada 7. februāri Māstrihtā tika parakstīts Līgums par Eiropas Savienību (Treaty Establishing the European Community), kas saīsināti tiek dēvēts par Māstrihtas līgumu. Tā paša gada 7. aprīlī to ratificēja Eiropas parlaments.
Līguma mērķis, kas noteikts Vispārīgo noteikumu B pantā, ir šāds:
"...sekmēt sabalansētu un pastāvīgu ekonomisko un sociālo progresu, īpaši izveidojot telpu bez iekšējām robežām, stiprinot ekonomisko un sociālo sadarbību un izveidojot ekonomisko un monetāro savienību, tajā skaitā noteikti iedibinot vienotu valūtu saskaņā ar līguma noteikumiem.
Līguma 3. panta (c) daļā šis pats jautājums deklarēts kā apņemšanās izveidot "iekšējo (respektīvi, savienības iekšējo - J.B.) tirgu, kuru raksturo visu šķēršļu atcelšana brīvai preču, personu un kapitāla kustībai dalībvalstu starpā.
3.a panta 1. daļā šis "iekšējais tirgus" raksturots ar "kopējiem mērķiem, kas tiek īstenoti saskaņa ar atklāta tirgus ekonomiku (open market economy) ar brīvas konkurences principiem".
3.a panta 2. daļā pasludināta "stingri fiksēta valūtu (irrevocable) apmaiņas kursa noteikšana, kas novedis pie vienotas valūtas ECU (European Currency Unit) ieviešanas, bet 3. daļā noteikti šādi Eiropas Savienības galvenie principi: "stabilas cenas, saprātīgs (sound) publisko finansu un monetārais stāvoklis un sabalansēta maksājumu bilance.
Šis integrācijas process, bez jau minētajiem, notika šādu būtisku agrākās Eiropas norēķinu sistēmas krīzes (angļu saīsinājums - ERM) faktoru ietekmē:
dažu ES valstu, piemēram, Lielbritānijas, Itālijas un Spānijas, konverģences problēmas;
- Vācijas atkalapvienošanās izraisītā inflācija VFR, kas tur izraisīja stingrākas monetārās politikas ieviešanu līdz 1992. gadam un pēc tam lēnu depozīta likmju krišanos (tas vērā liekams Latvijā - J.B.);
- Eiropas ekonomikas kritums (recession), kas iestājās 1992.gada pavasari un turpinājās līdz 1993. gada vasarai ar rekorda zemu dolāra kursu 1992. gadā;
- konceptuālais konflikts nelielās ERM ar zemu inflāciju valstis starp to valūtas stabilitāti un pašmāju spiedienu kredīta likmju samazināšanās virzienā (Latvijā arī vērā ņemams pasākums - J.B.);
- dāņu "nē" iepretim Eiropas Monetārajai savienībai (European Monetary Union /EMD/).
. Starptautiskās finansu institūcijas.
Starptautisko ekonomisko attiecību īstenošanas gaitā to dalībnieki neizbēgami iesaistās sarežģītā starptautisko banku un finansu operāciju sistēmā.
Starptautiskā banka, kā jebkurš cits daudznacionāls uzņēmums, ir institūcija, kas atrodas vienā valstī, bet darbojas daudzās pasaules daļās ar nolūku sekmēt tirdzniecību un pasaules valūtas sistēmas stabilizāciju.
Starptautiskajā banku darbībā piedalās valstu centrālās, komercbankas un starptautiskās bankas, kas darbojas ka starptautiskās starpvalstu organizācijas.
Centrālo banku uzdevums ir īstenot valstu monetāro politiku, emitējot un laižot apgrozībā valsts valūtu, kontrolējot tas krājumus, kā arī ārvalstu valūtu un dārgmetālu valsts rezerves. Dažās valstīs centrālas bankas atbild arī par finansu statistiku. Pasaules valstu centrālo banku vidū visvarenāka ir Japānas banka (Bank of Japan).
Absolūto vairākumu starptautiskas uzņēmējdarbības transakciju īsteno gigantiskas komercbankas, kas ir tik varenas, ka ir spējīgas ietekmēt valstu politiku. Šo banku ir desmitiem tūkstošu, taču galvenās no tām ir ap 50. Tām ir ļoti spēcīga ietekme uz ekonomisko attīstību, izaugsmi un starptautisko uzņēmējdarbību. Pēc skaita un rezervēm pasaulē visbagātākās komercbankas atrodas Japānā. Visas lielākas komercbankas ir iesaistītas valūtas tirdzniecībā.
Kā jaunattīstības, tā arī postkomunisma zemju attīstības programmas bieži finansē ar dažādu ANO un ar to saistītu institūciju programmu un fondu, ka arī starptautisko attīstības banku starpniecību. Starptautiskās attīstības bankas pamatā aizdod naudu tikai valdībām. Attīstības bankas iedala starptautiskajās, nacionālajās un privātajās. Nacionālās un privātās attīstības bankas dod aizdevumus gandrīz vienīgi privātajam firmām."'
Caur starptautiskajām attīstības bankām un fondiem, piemēram. 1991. gadā' palīdzībai un attīstībai tika sadalīti 8,4 miljardi USD.
No augstāk minētas palīdzības summas 4,3 miljardi tika sadalīti grantu veida, bet 4.1 miljards - kā koncesiju aizdevumi ar Starptautiskās Attīstības asociācijas (International Development Association /IDA/) starpniecību. Nekonfesionālie aizdevumi, kurus sadalīja caur Pasaules Banku un Starptautisko Finansu korporāciju, 1991. gadā bija 4 miljardi USD negatīvā bilancē. Granti, kas tika piešķirti bēgļu, humānās, speciālās ekonomiskās un katastrofu skarto rajonu palīdzības garantēšanai, sasniedza 1.4 miljonus USD.
Starptautisko attīstības banku vidū vadošā ir Pasaules Bankas grupa, kurā ietilpst Starptautiskā Rekonstrukcijas un attīstības banka. Starptautiskā Attīstības asociācija un Starptautiskā Finansu korporācija.
Pasaulē pastāv vairākas starptautiskās investīcijas apkalpojošās finansu institūcijas ar daudzpusēju starptautisko organizāciju statusu.
2.Starptautiskās finansu institūciju struktūra un sadarbība ar Latviju.
Visietekmīgākā no starptautiskajām bankām ir Starptautiskā Rekonstrukcijas un attīstības banka (International Bank of Reconstructlon
ńźą÷ąņü šåōåšąņ
1 2 3 4 5 ... ļīńėåäķ’’
